Olivers (vārds mainīts) dalās ar to, ko pieredzējis pirms dažiem gadiem Aizsardzības resursu pārvaldes Medicīnas padomē. Redakcija ir apstiprinājusi kontakta esamību ar komiteju un galīgo lēmumu, bet nekādu citu detaļu.
Obligātais militārais dienests Igaunijā gadu desmitiem ir bijis galvenais valsts aizsardzības balsts, taču mana personīgā pieredze šajā ceļojumā atklāja vairākas sistēmas nepilnības.
Viss sākās ar lapiņu no militārā dienesta pastkastītē. 17 gadu vecumā visi jaunie vīrieši, kuri ir Igaunijas pilsoņi, kļūst par profesionāļiem, un tiek pieņemts, ka pēc vidusskolas beigšanas viņi nonāks medicīnas komisijā un sāks dienestu. Sākotnēji plānoju stāties aizsardzības spēkos uz 8 mēnešiem, taču, jo vecāks kļuvu, jo vairāk mana izvēle sliecās uz alternatīvo dienestu.
Jo vairāk dzirdēju par iesaukšanu, jo tā likās mazāk pievilcīga. Mans brālis savulaik bija dienestā un neko labu par to nevarēja teikt. Esmu arī dzirdējis no daudziem, ka karjeras virsnieki, kas nodarbojas ar iesauktajiem, dažkārt ir neizglītoti indivīdi, kuri var nopelnīt iztiku hierarhijā un ļaunprātīgi izmantot savu varu. Turklāt militārais dienests šķita ļoti ilgs, jo, manuprāt, karavīra pamatkursu varēja pabeigt 3-4 mēnešos, pārāk neiejaucoties dzīvē.
Uzreiz pateica, ka šobrīd aizvietotājdienestā vietas nav, labāk eju augstskolā, bet pārdomāju un galu galā gribu stāties aizsardzības spēkos.
Pēc vidusskolas beigšanas biju pārliecināta, ka vēlos doties uz aizvietotāju dienestu. Līdz tam laikam es biju sapratis, ka nogalināšana tikai radīs vairāk vardarbības pasaulē, un es negribēju nēsāt ieroci vai būt daļa no šādas sistēmas. Uzaicinājumu vēl nebiju saņēmis, taču pēc savas iniciatīvas devos uz Aizsardzības resursu aģentūru (KRA), lai izteiktu vēlmi iestāties aizvietotājdienestā. Uzreiz pateica, ka šobrīd nav aizvietotāju dienesta vietu, labāk iešu augstskolā, bet pārdomāju un galu galā gribu stāties aizsardzības spēkos. Galu galā birokrātiem nekas cits neatlika, kā apstiprināt manu lūgumu. Man arī tika norīkots pieraksts uz medicīnisko apskati, kam bija jānotiek pēc četriem mēnešiem.
Olivers un KRA medicīniskā komiteja: cerības un realitāte
Pirmā saskarsme ar KRA amatpersonām bija nepatīkama un lieka laika tērēšana. Viņi dalīja padomus, kā dzīvot, un kritiski un ne pārāk nopietni izteicās pret alternatīvā dienesta lūgumu stilā “Kāds tu tāds cilvēks, kas nevēlas nēsāt ieroci un skraidīt pa mežu?” Kopējā attieksme atstāja iespaidu, ka tur neviens netika uztverts nopietni. Pret jauniem vīriešiem izturas kā pret imbecīļiem, kuri neko nezina par dzīvi. Sākās nebeidzams attaisnošanās un sevis attaisnošanas process.
“Kas tu par vīrieti, kurš nevēlas nēsāt ieroci un skraidīt pa mežu?”
Komisijas diena sākās agri no rīta tumšajās un drūmajās slimnīcas telpās. Uz vienu komitejas dienu tika uzaicināti vairāk nekā 60 cilvēki. Vispirms bija jāaizpilda veidlapa ar informāciju par veselību, tad sākām gaidīt rindā apmēram 12 stundas. Pirmā, pie kā devos, bija tā saucamā fizioterapeite, kura novērtēja manu fizisko stāvokli un jautāja: “Vai ir par ko uztraukties?”. Es atbildēju “nē”. Pēc tam mani nosūtīja pie psihiatra. Psihiatrs apskatīja manu digitālo vēsturi, kas liecināja, ka es jau daudzas reizes esmu bijusi pie psihiatra. Es godīgi paskaidroju savu stāvokli. Viņš konstatēja, ka mani pašlaik nav iespējams pieņemt aizvietotājam vai aizsardzības spēku dienestā, un manos dokumentos atzīmēja “īslaicīgi neatbilstošs”.
Beidzot apmeklēju ģimenes ārstu. Viņš pārbaudīja manu svaru un asinsspiedienu, apskatīja citu ārstu pierakstus un redzēja, ka psihiatrs mani uz laiku atzinis par nepiemērotu. Es jautāju: “Kas tagad notiks?”. Virsārste teica, ka es dabūsu gadu pagarinājumu, lai turpinātu apmeklēt psihiatru un ārstēties pati. Līdz ar to līdz pulksten septiņiem vakarā mans komisijas process bija beidzies, un atšķirībā no citiem es netiku nosūtīts pie kardiologa vai citiem speciālistiem.
Šī sistēma, manuprāt, darbojās kā padomju laika birokrātija. KRA darbinieki un ārsti nāca strādāt, darīja savu, cilvēku bija daudz un tā arī gāja. Biju spiesta samierināties ar situāciju, ka man vēl jāgaida, lai turpinātu savu dzīvi.
Otrajā reizē vairāk jautājumu nekā atbilžu
Pagāja gads, tikmēr biju apmeklējis psihiatru. Man atkal bija jāstājas komisijas priekšā. Atkārtojās tas pats process, bet šoreiz bija jādodas tikai pie psihiatra un ģimenes ārsta. Komitejā mainījās ārsti, tāpēc mani uzņēma cits psihiatrs, kurš atkal nonāca pie secinājuma, ka joprojām esmu īslaicīgi darba nespējīga. Es jautāju, cik ilgi tas tā turpināsies un vai man būs gadiem ilgi jāiet uz šādām komitejām. Atbilde bija: “Likās, varbūt atveseļosies, atgriezieties pēc pusgada”.
Ārsts pārskatīja manus ierakstus un bija pārsteigts, ka es tik ilgi esmu skrējusi.
Pagāja vēl pusgads, atkal devos uz komiteju. Mani nez kāpēc atkal nosūtīja pie fizioterapeita, lai gan man pa šo laiku nebija radušās nekādas fiziskas problēmas. Pēc tam man bija jādodas pie trešā cita psihiatra. Kāds cienīgs vecās skolas psihiatrs rūpīgi izpētīja, kāpēc es tik ilgi gāju komitejās un kas ar mani īsti nav kārtībā. Es paskaidroju, ka man ir dažas problēmas, bet es apmeklēju psihiatru. Lai gan dzīve toreiz bija grūta, es joprojām biju gatavs kalpot valstij, ja tas būs nepieciešams, ja tikšu uzskatīts par piemērotu. Daktere apskatīja datus un bija pārsteigta, ka tik ilgi skrēju. Viņš teica, ka mana diagnoze, visticamāk, neuzlabosies, un atzina, ka esmu nederīgs dienestam. KRA amatpersonas izsniedza dokumentu, ka esmu ieskaitīts rezervē un neatbilstīgs. Mans gandrīz divus gadus ilgais process ar KRA medicīnas komisiju beidzās.
“Īstais cilvēks” un padomju tradīcijas
Igaunijas sabiedrībā joprojām ir dziļi iesakņojusies uzskats, ka “pareizais cilvēks” dodas militārajā dienestā. Teorētiski man nav nekas pret sistēmas pārstrukturēšanu un aizvietotājdienesta iespēju paplašināšanu. Diemžēl arī KRA ierēdņi bija augstprātīgi un vienaldzīgi, un visa pieredze uz mani atstāja sliktu iespaidu. Nezināšana, kas notiks tālāk, radīja lielu apjukumu. Gandrīz divus gadus dzīve savā ziņā bija pauzē. Es baidījos uzņemties lielus pienākumus, jo nekad nezināju, vai mani var iesaukt dienestā vai nē.
Esmu satikusi vairākus cilvēkus, kuri bijuši tādā pašā vai līdzīgā situācijā. Viens vīrietis komitejā bija četrus gadus pēc kārtas. Var teikt, ka viņš kļuva par sistēmas “veterānu”.
Viens vīrietis komitejā bija četrus gadus pēc kārtas. Var teikt, ka viņš kļuva par sistēmas “veterānu”.
Nezinu, kā process izskatās šodien, bet toreiz tas bija ļoti necilvēcīgi. Igaunijai kā mazai valstij nevajadzētu izturēties pret saviem cilvēkiem tā, ka viņus ieved masveidā un tikai virspusēji pārbauda, vai viņi ir piemēroti dienestam. Procesam jābūt individuālākam un elastīgākam, nevis bezjēdzīgas birokrātijas un birokrātijas pilnam.
Nemitīgā komisijas vilcināšanās un divdomība stilā “dzīvosim, redzēsim” ilga pusotru gadu, un es sapratu, ka ierēdņiem ir vienalga, kas notiek tavā dzīvē. Katru gadu viņiem ir simtiem jaunu seju.
Kā labot sistēmu? Individualitāte un elastība ir atslēgas vārdi
Iesaukšanas dienests Igaunijas kontekstā lielā mērā ir kopēts no padomju sistēmas. Medijos lasāms, ka tiek pazeminātas veselības prasības un tiek mēģināts savervēt pēc iespējas vairāk cilvēku, arī potenciāli bīstamus. Medicīniskā padome, iespējams, līdz pat šai dienai darbojas kā rūpnīcas konveijera lente, pa kuru jauni vīrieši iet no kabineta uz kabinetu, kur ārsts ar viņiem dažas minūtes aprunājas un tad pārtrauc. Aizstāšanas pakalpojums joprojām ir ļoti ierobežots, piemēram, iekļūšana neatliekamās palīdzības dienestā kā aizvietošanas pakalpojums bija mazāka iespējamība nekā laimēšana loterijā.
Medicīniskā padome, iespējams, līdz pat šai dienai darbojas kā rūpnīcas konveijera lente, pa kuru jauni vīrieši iet no kabineta uz kabinetu, kur ārsts ar viņiem dažas minūtes aprunājas un tad pārtrauc.
Pašreizējā iesaukšanas sistēmā ir daudz garām. Iesaucamie, kurus iesauc uz astoņiem mēnešiem, speciālo specializāciju nesaņem, bet nokārto sešus mēnešus pēc karavīra pamatkursa beigšanas. Ir arī dzirdēts, kā jauni vīrieši, kas ieradās dienestā agrāk, aizskar vai pazemo vēlāk atnākušos (piem., 11 mēnešu dienestā vs astoņu mēnešu dienestā). Tā arī ir “jauka” tradīcija no padomju armijas. Pēdējā laikā pat dzirdēts, ka militāro dienestu dažiem nomainīs uz diviem gadiem – tas jau ir absurda virsotne.
Tāpat nav saprotams, ka dienestā jāiet tikai vīriešiem, sievietēm nav nekādu pienākumu. Bieži tiek minēts, ka sievietes dzemdē un vīrieši aizsargā valsti, bet dzimstība joprojām ir vēsturiski zema. Manuprāt, arī sievietēm vajadzētu vismaz kaut kādu obligāto iesaukšanu. Vai valsti sargā visi vai tikai profesionāla algotņu armija? Šķiet, ka pašreizējā iesaukšana ir neelastīga un bezjēdzīgi ilga. Piemēram, aizsardzības spēku kontekstā ar augstskolas starpniecību varētu piedāvāt īpašus kursus, kas integrētu izglītību un dienestu. Pagaidām gan visiem jādodas uz militāro bāzi vai rezervistu, ja ir vietas.
Neļaujiet sistēmai jūs salauzt
Es domāju, ka uzaicinājumam un procesuālajam procesam vajadzētu būt daudz individualizētākam un ātrākam. Vairākus gadus vadīt cilvēkus komisijā ir bezjēdzīgi, jo tas rada lieku stresu un spriedzi. Visa pieredze lika man nicināt sistēmu. Devos ar atvērtu prātu, taču jau pirmie kontakti ar KRA amatpersonām izraisīja nevēlēšanos, un komisijā neklājās labāk. Es pilnībā saprotu, kāpēc daži jauni vīrieši par katru cenu cenšas izvairīties no iesaukšanas.
Gāju ar atvērtu prātu, taču jau pirmie kontakti ar KRA amatpersonām izraisīja nevēlēšanos, un komisijā neklājās labāk.
Topošajiem vai esošajiem speciālistiem iesaku būt ar stipru nervu un ticību, ka šis process nebūs mūžīgs. Ja jums ir veselības problēmas, noteikti runājiet par tām komitejā. Protams, jums ir arī jāiet pie ārsta un jātiek galā ar savām bažām, taču nebaidieties izskaidrot savu situāciju tieši komitejas ārstiem.
Es tikai gribēju dalīties savā pieredzē un aprakstīt, kā process izskatījās pirms gadiem. Es nezinu, cik tieši šodien ir labāka situācija, bet esmu dzirdējis, ka Ukrainas kara dēļ sistēma ir vēl vairāk saspringta: viņiem vajag cilvēkus, un tos, kuriem tiešām nevajadzētu fiziskās vai garīgās dēļ. veselību var sastādīt. Nobeigumā, lai komisija vai KRA nesēž uz galvas. Pieņemiet labākos lēmumus paši.
Atstājiet atbildi