Igaunijas Aizsardzības spēku ziemas nometne Jehvi kārtējo reizi atklāja nopietnas problēmas . Šoreiz par upuriem kļuva prettanku rotas karavīri, kuriem nācās šķērsot ledaino Valgejõgi upi un stundām ilgi pavadīt slapjās drēbēs, līdz viņu ķermenis padevās hipotermijai. Ko tas saka par valsts aizsardzības sistēmu un kā vadība raugās uz jauniešu veselību?
Karavīri kā jūrascūciņas
Vingrinājumam bija jābūt reālistiskam. Kā vienmēr arguments ir tāds, ka karavīriem jābūt gataviem visādām situācijām. Bet kā tas ir iespējams, ka neviens no priekšniecības nesaprata, ka ledusaukstā ūdenī izmirkušajiem karavīriem nekavējoties vajadzīgs sausu apģērbu komplekts?
Delfu avoti vēsta, ka iesauktajiem bija jāšķērso upe, kuras ūdens sasniedzis vismaz vidukli. Pēc tam viņi tika atstāti gaidīt vairākas stundas. Karavīri septiņas stundas sēdēja kravas automašīnu gultās, viņu kāju pirksti bija zili un melni, daži noģība un šņukstēja. Situācija, kas jebkuram prātīgam cilvēkam nozīmētu ārkārtas stāvokļa izsludināšanu, bija vienkārši “apmācība” Aizsardzības spēkiem.
Karavīri atbild par sevi
Aizsardzības spēki jau gadiem piekopj vienu un to pašu “katrs karavīrs atbild par savu labklājību” retoriku. Arī šoreiz nebija ilgi jāgaida, kad Igaunijas Aizsardzības spēku preses relīzē tika uzsvērta pašu karavīru vaina. Tiek apgalvots, ka netika pielietotas “iepriekš apgūtās prasmes”. It kā būtu saprātīgi pārmest jauniešiem, ka viņiem nav dota iespēja pārģērbties sausās drēbēs.
Patiesības slēpšana vai pārpratums?
Vēl šokējošāks ir fakts, ka vadībai sākotnēji tika pasniegta nepatiesa notikušā versija. Tas nozīmē, ka Aizsardzības spēki vai nu neapzinājās savu rīcību, vai arī apzināti mēģināja mazināt notikušā nopietnību. Pulkvedis Tarmo Kundla beidzot atzina, ka vadībai sniegtā sākotnējā informācija bijusi nepilnīga un maldinoša. Ja šie meli nebūtu iznākuši, lieta būtu klusi noklusēta.
Bet kā vispār ir iespējams, ka tiek sagatavoti šādi kļūdaini ziņojumi? Vai sistēma ir veidota tā, lai tie, kuriem vajadzētu būt atbildīgiem, vienmēr varētu atkāpties aiz neprecīzas informācijas? Vai arī Aizsardzības spēkos ir vienkārši paraža, ka par sliktu ziņu nešanu var sodīt, tāpēc visu cenšas izpušķot un apklusināt?
Militārais dienests kā sods, nevis sagatavošanās
Šis gadījums atkal liek uzdot jautājumu: vai tiešām obligātais dienests ir paredzēts, lai jaunos vīriešus sagatavotu valsts aizsardzībai, vai drīzāk iebarotu sistēmā, kur veselība un labklājība ir otršķirīga?
Ja pašreizējā sistēma iespiež karavīrus ledainajā ūdenī bez atbilstoša ekipējuma un pēc tam vaino viņus pašu veselības problēmās, tad jājautā: vai mēs gatavojam karavīrus vai vienkārši paklausīgus komandierus?
Aizsardzības spēku vadība ir solījusi “analizēt” un “uzzināt” notikušo, bet vai tas nozīmē reālas pārmaiņas? Vai arī tas ir tikai kārtējais tukšais solījums, kas tiks atkārtots arī nākamajā incidentā? Skaidrs ir viens: ja kādam būtu jāmācās, tad nevis iesaucamie, bet tie, kas viņiem dod pavēles no augšas.
Atstājiet atbildi